5. P. P orietis Odzienā, Etn.II,1892. LP, VII, II. AŠ, II. 41e.

Vilki esot Dieva sunīši, viņus nevarot vis aplam mēdīt. Kad vilki gaudojot, tad Dievs viņus barojot. Braukuši ceļa vīri, gaudojuši vilki; viens nu sacis mēdīt, tam bijis labs zirgs. Bet kas noticis? Citi aizbraukuši un šim zirgs piekusis un tikai vairs lēnītēm vilcies. Pēdīgi braucējs ieraudzījis meža malā guni un gājis klāt, lai varētu nakti pārvadīt. Visapkārt gunij tupējuši vilki, ļipas atgriezuši pret uguni. Kā ceļavīrs piegājis, tā uzreiz visi galvas saslējuši un ļipas situši uz zemes. Tūlīt vecs tēvainis uzkliedzis: "Mierā!" Vilki arī tūlīt galvas nolaiduši un palikuši mierā. Vecītis teicis: "Nu tevi ēdīs par to, ka mēdīji manus suņus." Ceļa vīrs lūdzis, šim māiās esot divas barojamas cūkas, šis tās atdošot, lai šā neēdot. Vecītis arī palicis ar mieru. Rītā ceļavīrs pamodies: neatradies vis meža malā, bet pļavas vidū. Pārbraucis mājā, atradis, ka cūkas jau bijušas vilku apēstas.