5. (A. 121.) J. Holanderis Madlienā, Zin. Kom, krājumā. LP, Vl, 66, 1b. AŠ, II, 31a.

Vienam saimniekam bijis daudz aitu; bet katrā rītā aitas bijušas nosvīdušas gluži slapjas. Nevarējis saprast, kas viņas pa nakti trenkājot. Bet māju puisis bijis liels drosenieks: apņēmies aitas vaktēt. Labi! Vakarā paņēmis krietnu rungu un aizgājis uz kūti. Te uz reizi naktī dzirdot: vilks pienākot, iebāžot ļipu pa lodziņu un sākot aitas plītēt: "Siks, ārā, siks! siks, ārā, siks!" Nu tik puisis vilkam aiz astes cieti un velē ar rungu pa muguru, ko jaudā. Tikmēr sitis, kamēr mugura pavisam jēla, tad palaidis. Bet, kas nu noticis? Puišam vienu dienu gadījles caur mežu iet un—ko tu domā? — saticis lielu baru vilku; pūlī bijis arī tas vilks ar jēlo muguru. Ko nu? Ar tām bailēm tik tikko varējis eglē uzrausties. Bet vilki kā zaldāti riņķī ap egli un, atņirguši zobus, skatoties vien tikai augšā, kur meskis. Pēdīgi tas plikais vilks notupšoties pirmais zemē, tā otrs tūliņ tam mugurā, trešais atkal otram mugurā un tā krāvušies cits uz cita, ka tik pie puiša tikt. Bet puisis bijis gudrs: nogriezis eglei zaru, pataisījis rungu un tikai vicinā-jis, kliegdams: "Lai kam būs, bet plikajam gan būs; lai kas dabūs, bet plikais dabūs!" Plikais, to padzirdis, no apakšas — vadzi — laukā un viss vilku stabs, zināms, sabrucis. Citi, ieraudzījuši pliko bēgam, arī laiduši pekas vaļā. Puisis mierīgi kāpis zemē un smiedamies gājis mājā.