6. (A. 121). Iecavā. LP, IV, 34, 2.

Viens vīrs gājis uz mežu sēņot Sācis dikti līt. Vīrs ielīdis ozola dobumā, no lietus glābdamies. Atnācis arī vilks pie dobuma un piespiedis asti, lai tā nesalītu. Vīrs saķēris vilku pie astes un sācis sukāt, kāmēr sāni līdz kaulam bijuši jēli. Beidzot vilks pasprucis vaļām un sakaucis citus vilkus. Sēņotājs, to manīdams, pametis sēnes un uzbēdzis uz siena šķūņa. Vilki sanākuši gan, bet kā aiztikt: šķūnis augsts. Beidzot sagudrojuši viens otram virsū kāpt un tā līdz vīram pacelties. Labi! Pliksānis tūliņ pats pirmais nostājies un citi nu kāpuši arvienu augstāk, arvienu augstāk. Bet jo šie kāpuši, jo vīrs saucis: "Būs, kam būs — pliksānim jau būs!" Pliksānis (sasistais vilks) domājis: "Diezin, kas tad tur būs? Pag, pag — drusku jāpaskatās!" Pliksānis izlēcis no apakšas skatīties; bet tā tūliņ visa vilku čupa gāzusies, kaklus lauzdami, un sēņotājs caur to izglābies.