7. (A.121). P.Š, no P.Zeltiņas Rīgā.

Viens vīrs, bēgdams no vilkiem, uzkāpis siena kaudzē. Pienākuši vilki, bet netikuši viņam klāt. Tad sākuši cits citam kāpt uz muguras, lai tiktu vīram klāt. Daudz vairs netrūcis, kad vilki jau būtu viņu sasnieguši. Vīrs redzējis, ka pašā apakšā nostājies klibs vilks. Tā nu viņš iesaucies: "Lai nu kam es kritīšu, bet tam klibajam es būšu" Klibais, to dzirdēdams, izrāvies no apakšas ārā, lai varētu pirmais vīram klāt tikt. Bet nu nogāzusies visa rinda zemē un vilki vairs otrreiz negribējuši kāpt uz siena kaudzes un tā vīrs laimīgi izglābies.