J. Avotiņš Krustpilī.

Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres ar dūņām. Vilks izmeklējies lauko ķēvi, bet neatradis. Viņš nu iet otrreiz pie Dieva un saka, ka tādas ķēves tur nemaz neesot. Dievs nu sacījis: "Nu tad apēd pašu pieguļnieku ķēves vietā!" To dzirdēdams, pieguļnieks dikti sabijies, aizskrējis uz ķēvi un nomazgājis tai atkal tīru pieri. Pats nu laidies uz māju, jo pieguļā gulēt vairs neiedrošinājies. No rīta nu atraduši lauko ķēvi ganībās saplēstu.