Āronu Matīss Bērzaunē. LP,V,83,4. AŠ,II,40.

Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks teicis: "Draugs, uz kurien iedams? vai neatdosi man aitu uz pusēm?" Vilks tūdaļ izlaidis aitu no mutes. Saimnieks pārnesis aitu mājā un kopis, pabarojis. Velāk apdomājies: "Nē, paturēšu labāk vilka aitu pa ziemu." Labi! paturējis. Pavasarī šī pati aita atnesusi divus jērus. Un līdz ko pirmo reizi ganos izlaiduši, vilks arī bijis klāt: paņēmis to vienu jēru (savu pusi) un aiznesis, bet otru jēru neaizticis cauru vasaru. Rudenī saimnieks nokāvis to jēru un veco aitu arī; bet no vecās aitas vilkam otru pusi negribējis dot. Citi teikuši: "Nebūs labi! Vilki turas cieši pie līguma." Neko darīt, pārcirtis aitu uz pusi un aiznesis vilkam. Vilks paņēmis savu pusi un neteicis nekā. Saimnieks domājis: "Nu ir viss kārtībā!" Bet nekā: naktī vilks atnācis sētā un meklējis vēl pusi no aitas ādas, ko saimnieks nebija atdevis vilkam, bet ielicis pie citām ādām ādu traukā raudzēt. Vilks izvilcis aitas ādu no raudzējamā trauka, pārplēsis pa vidu, to vienu pusi atlicis atpakaļ, to otru aiznesis un tad vairs nerādījies. Rau, tādi esot vilki: ko nolīguši, to smalki arī izpilda.