L. Ozole Sērpilī, A. Bērzkalnes krājumā.

Zemnieks bija izgājis uz lauku mežmalā un pļāva sienu. Vilks, tepat mežmalā dzīvodams, glūnēja uz zemnieku un gribēja tam uzbrukt. Viņu tikai atbaidīja izkapts, kura bija zemniekam rokās Tomēr, gribēdams to sabaidīt, viņš aizgāja tālāk un sāka kaukt. Zemnieks to izdzirda un tik pasmīnēja. Vilks atkal atnācis atpakaļ un glūnēja uz zemnieku. Tas apstājās pļaut un sacīja uz vilku: "Panāc, draudziņ, šurp, uzpīposim!" ' Vilks, redzēdams izkapti noliktu zemē, pienāca tuvāk. Bet zemnieks jau redzēja, ka viņam acis zib un spalva uz muguras ceļas stāvu. Tā bija zīme, ka zvērs ir saniknots. Zemnieks iz-ņēma šķiltavas un pielicis vilkam pie paša purna, šķīla uguni. Dzirksteles ielēca vilkam acīs, tas sabijās, ieskrēja mežā un sāka kaukt. No tā laika aīi vilkam acis pa nakti spīd.