R. Tabīne Rēzeknē.

Dzeivoja dāds [kr. ltlm,vecītis] ar savu buobu. Jīm beja moza istabiņa, un vysa monta, kū tī veči turēja, beja klybs kaķīts, pusakls sunīts, vuškiņa, gūtiņa un gailīts, nu mīga cēlējs. Veči dzeivuoja laimīgi un vīns ūtru mīļuoja. Reizi vylks saūdja, ka večam ir lūpiņi, atguoja uz veča ustabiņu, stuoja pī lūga un soka: "Veci, veci, atdūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu tevi i buobu." Vecītis nūsabeida, bet sovas vecines nadevja vylkam. Jis pajēmja klybu kaķīti un pasvīdja vylkam. Vylks tū apēdja un par nagaru laiku otkon īt uz veča ustabiņu, sāst pī lūga un otkon soka: "Veci, veci, atdūd mon sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu tevi un jū." Vecīts nūsabeida, bet sīvas nadevja. Pasvīdja vylkam pusaklu sunīti. Vylks apēdja tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, sāst pī lūga un soka: "Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus." Vecīts otkon nadevja buobas, bet pasvīdja vylkam vuškinu. Vylks apēdja tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, syt pi lūga un runoj: "Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus." Vecīts nūsabeist, bet buobas nadūd; pasvīž vylkam gailīti cēlēju. Vylks apād tū, bet vys vēl nav mīrā. Īt uz dāda ustabiņu, syt lūgā un runoj: "Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus." Dāds nyu aizadusmoj uz naseitus vylka, satver mītu un nūsit tū, nūmauc vylkam uodu, vad uz tiergu, puordūd kungam. Kungs īdūd večam tik daudzi naudas, ka viņš nūpierk sev jaunu gūtiņu, tuklu meikstu vuškiņu, redzīgu gudru sunīti, dreizu kaķīti un mudīgu gailīti. Un dāds ar suovu buobu aizdzeivuoja vēl lobuok un vēl nyu dzeivoj, juo nav myruši.