1. V. Ķuzis Vldzemes Jaupilī Etn. III,1893,142. AŠ,II,46.

Kādreiz kungi izrīkojuši lielas lāču medības. Citu medinieku starpā bijis arī kāds vecs mežsargs ar saviem divi dēliem. Mežsargs gan bijis apbruņojies ar plinti, bet puikas tikai ar rungām. Gadījies, ka visiem trim kopā esot, nācis lācis taisni pretim. Vecais mežsargs šāvis uz to, bet netrāpījis nāvīgi, un nu saniknotais ķepainis devies taisni uz nelaimīgajiem. Mežsargam iekritis labs padoms prātā: viņš līdz ar abiem dēliem aizstājies aiz koka. Lācis, kad pienācis pie koka, negājis vis tam apkārt, lai uzbruktu laupījumam, bet uzcēlies uz pakaļājām un ņēmis ar ķēpām apkārt, gribēdams tamlīdz saņemt arī aiz koka stāvošos cilvēkus. Acumirklī mežsargs sagrābis ap koku apliktās ķepas un saturējis viņas tā, ka lācis i pakustēties nevarējis. Pa tam dēli, lācim pa galvu sizdami, to nogalinājuši.