2. P.Š, no sava tēva-tēva Raunā.

Vecos laikos mežos bīš daudz lāču un ļaudis dabūši bieži ar viņim satikties. Bīši arī stipri cilvēki, kas no lāčim nekā daudz nebijušies. Reiz viens stiprenieks iegāš mežā un, nemaz negaidot, uzgāš lāčam virsū. Lācis tūlin uzkritis stipreniekam, bet šim nebīš nekādu ieroču klāt. Viņš steigšis aizslēpies aiz viena resna koka, un lācls to gribēš sagrābt ar savām ķepām. Stiprajam vīram izdevies saķert vienu lāča ķepu ar vienu roku, otru ķepu ar otru roku un pievilkt lāci pie koka pavisam klāt. Nu sācis lācis rūkt un stiprenieks saukt pēc palīga. Par laimi tuvumā bīši ļaudis, kas tūlin atskrēši šurpu un nosituši lāci.