V. Ķuzis Vidzemes Jaunpilī. Etn. III, 1893, 143. AŠ,II,44.

Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim katru vakaru nākot svešs zirgs un izēdot auzu gubas. Viņš atdošot zirgu čigānam, ja tik tas viņu noķerot. Saprotams, ka lielāku laimi čigāns nevarēja ne iedomāties, kā dabūt zirgu par velti.

Vakarā viņš gājis vaktēt: paslēpies krūmos un gaidījis. Te arī gaidītais zirgs klāt: pieslējies pie auzu gubas un sācis ēst. Čigāns nekavēies, piegājis lāčam klusu no pakaļas un ar vienu lēcienu bijis tam mugurā. Pa galvu, pa kaklu lācis devies krūmos iekšā. Čigāns turējies, cieši vilnā ieķēries, un negribējis tik lēti sava laupījuma paspēlēt. Beidzot zari to norāvuši no lāča muguras.

Mājās pārnācis viņš stāstījis: "Bija gan zirgs, mazs, bet ta ņiprs; skāde, ka paspruka!"