V.Ķuzis Vidzemes Jaunpilī. Etn.III,1893,143. AŠ,II,45.

Pa mežu staigādams, mednieks ieraudzījis vecu koka stumburu. Pie stumbura piegājis celiņš, ka varējis pazīt, ka tas esot kāda zvēra iemīdīts. Medinieks nopratis, ka šinī stumburā laikam kādam zvēram mājoklis, jo stumbura ārpuse, pa kuru zvērs rāpies augšā, bijusi noskrāpēta.

Aiz ziņkārības arī viņš uzrāpies diezgan augstajā stumbura galā, un nejauši iekritis stumbura caurumā. Dibenā bijusi miga. Izrāpties no cauruma nebijis iespējams, un medinieks gaidījis pēdējo stundiņu.

Ap vakaru viņš izdzirdis kādu zvēru pa stumburu rāpjamies. Augšā ticis, zvērs apgriezies un laidis pakaļu pa priekšu caurumā, lai nolaistos migā.

Medinieks domājis, ka gals jau nu tā vai tā būšot, jo zvērs, kuru nu viņš pazinis par lāci, šo saspiedīšot. Tādēļ neko nebēdādams, grābis tam aiz astes. Izbailēs, kā zibeņa trāpīts, lācis bijis no cauruma ārā, zemē un bez apskatīšanās, mežā iekšā. Skriedams tas arī izrāvis mednieku no cauruma, kurš tagad priecīgs devies mājās.