D. 0zoliņš Jaun-Rozē, LP,V, V, 70. AŠ, II, 47.

Reiz lācis dzinies puikam pakaļ. Puika raudādams mucis, bet nevarējis izmukt: lācis gandrīz turpat uz papēžiem. Par laimi saticis vecu vīriņu; tas pamācījis, lai skrienot pār upes tiltu.

Puika skrējis pār tiltu; bet lācis lēcis upē un pārlauzis kāju. Nu pārpeldējis ar trim kājām vien upei un klibodams vēl dzinies puikam pakaļ. Bet puika nu vairs neskrējis, jo redzējis, ka lācis panākt nevarēs.

Beidzot lācis lūgšus lūdzies, lai puika sasienot viņa klibo kāju. Puika sasējis. Bet nu lācis smējies: "Tagad man atkal četras kājas — es tevi noķeršu un noķeršu."

Sācis ķert. Tomēr puika pamanījies pār to pašu tiltu atpakaļ. Lācis ielēcis upē nn pārlauzis otru kāju. Nu ievilcies pusdzīvs mežā un nobeidzies, bet puika pārgājis vesels mājā.