K. Žvingulis Vētras Mežapuikās, A. Bīlenšteina krājumā, H.Bīlenšteina "Tiermärchen" Nr.l6. LP,VI,57. AŠ,II,54.

Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga savu draugu otru zaķi garām skrejam. Nu viņš skrien ārā un sauc: "Jancīt, pagaidi!" un, piegājis klāt, saka tā: "Mīļais draugs! vai tev nepatiktos ar mani kaimiņa mežā pamedīt?" "Kāpēc nē? Bet man papriekšu drusku japārskrien mājā, tāda maza vajadzība, pusstundas laikā būšu atpakaļ un tad iesim!" To teicis, otrs zaķis aizgāja. Bet jaunais medinieks atkal devās taisni mežā iekšā; tikai mazliet vēl gan atskatījās atpakaļ: pateikt savam draugam, ka tur un tur pie resnā ozola gaidīšot viņu. Un tā nu mežā iegājis apsēdās pie resna ozola, draugu gaidīdams. Bet nebija labi apsēdies un plinti no pleciem noņēmis, te par nelaimi skrien kwekšķis gaŗām. Nu jaunais medinieks paliek kā ārprātā un nezin: uz kuru pusi skriet, uz kuru pusi glābties? Par laimi iešāvās labs padoms prātā: nosvieda plinti un prom uz majām pie sava drauga. Bet suņi soli pa solim pakaļ. Tik tik dabūja pa durvīm ieskriet, suņi jau arī turpat; bet par vēlu, durvis bija jau cieti. Nu nelaimīgais medinieks, pie nāves nokusis, saka tā savam draugam: "Ne mūžam nevēlos vairs par medinieku būt. Lai iet kā iedams pasaulē, bet par medinieku tiešām grūta lieta."