J. Jēkabsons Emburgas Liel-Dālūžos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 41, 2. AŠ, II, 56.

Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: "Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?" Vilks atteica: "Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās iegājis, prasi mediniekam, tas tev iedos." Labi. Zaķis aizgāja, iegāja istabā un prasīja: "Mīļo mediniek! dod man cilvēka kājas!" Medinieks iedeva zaķim apavas. Zaķis apāva apavas, aizsteidzās pie vilka un priecājās: "Nu man ir cilvēka kājas!" Vilks atteica: "Ties, kas tiesa! Nu esi gan skaists zēns!" Bet zaķis vēl prasīja, "Diezin, kur vēl dabūšu cilvēka drānas?" Vilks pamācīja: "Aizej pie skrodera, lai noņem mēru, es aizmaksāšu."

Zaķis aizsteidzās pie skrodera, par divi dieni svārki bija gatavi. Zaķis apvilka svārkus mugurā, aizgaja pie vilka lielīdamies: "Nu man ir cilvēka drānas!" . Vilks atteica: "Tiesa, kas tiesa! Nu tu būtu skaists puika, ja tikai vēl cepures vien netrūktu. Še tev divdesmit kapeikas, aizej un nopērcies cepuri!" Zaķis azigāja augšlēkām un nopirka cepuri. Atnāca atpakaļ, vilks teica tā: "Nu es tavu gribu esmu izpildījis, bet izpildi nu manu gribu: aizej un pameklē mums abiem ko paēst!" Zaķis aizgāja uz vienām mājām ēdienam pakaļ un domāja paņemt, kas jau gadīsies; bet mājinieki ņēmēju noķēra un nosita.