Suns un kaķis (zaķis).

2. (A. 200). L. N. 188S.gada "Balsī". LP, Vll, II, ", l, 3b.

Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši za-ķus. Par tadu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam.

Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar to, ka teicās bijuši badā. Lietu izklaušināja un atrada suņu ierunu par dibinātu, bet tomēr nedarbs palika nedarbs, ko nevarēja attaisnot. Lai šādas lietas vairs nenotiktu uz priekšu, tad Dievs nosa-cīja, ka suņam brīv ņemt tikai tos kustoņus pārtikai, kas krituši. Suņi gudriineki noprata, ka šo nosacījumu var saprast divējādi, tadēļ lūdza, lai to iedodot viņiem uzrakstītu. Labi! Šo svarīgo rakstu tad suņu sabiedriba iedeva Kran-cim glabāt. Bet drīzi vien Krancim bija jāatzīst, ka dārgo rakstu nespēj pienācīgi izglabāt: viņam bija jāiet ikdienas ganos un lie-tainā laikā raksts varēja tapt mitrs, izputēt. Raizēs viņam labais draugs runcis iešāvas prātā. Tas vienmēr dzivoja sausā istabā, gulēja krāsns augšā. Tapēc lūdza runci, lai ņem rakstu pie se-vis. Runcis ari apņēmās, draudzībā saraukdams muguru kumpu un ar garo asti Krancim sānus paglāstīdams. Krancis iedeva rakstu runcim, runcis tūliņ uznesa to uz krāsns augšu, kur bija vissausākā, visdrošākā glabājamā vieta. Reiz suņi ieraudzīja zirgu arumos vārtāmies, nokoda un apēda to. Par tādu slepkavību zirgi apsūdzēja suņus Dievam. Dievs vareni apskaitās par suņu jauno nedarbu un apņēmās tos bargi sodīt: ar nāves sodu. Suņi aizbildinājās, ka viņiem esot brīv krltušus lopus ēst un zirgs esot bijis nokritis gar zemi. Dievs turpretim atcerējas tikai to nosacījis, ka suņiem brīv ņemt pārtikai tikai kri-tušus kustoņus. Suņi nu atsaucās uz izsniegto rakstu. Tlesa gri-bēja pārliecināties par raksta saturu, bet kad tas suņiem nebija līdzi, tad Krancis, asti gaisā sacēlis, skrēja uz māju pakaļ. Viņa labprātīgais draugs runcis uzlēca krāsns augšienē pēc raksta. Bet tavu nelaimi! — tas vairs nebija atrodams: peles bija sa-ēdušas rakstu smalkās drupatās. No tās reizes kaķis palicis pelēm uz visiem laikiem par nā-vīgu ienaidnieku. Arī suņu draudzība pret kaķi beidzās ar to reizi. Krancis, neatradis rakstu, vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ tiesas priekšā. Citi suņi, izcietuši sodu, gāja meklēt Kranci un meklē vel šo baltu dienu velti. Tapēc tad arī suņi sastapdamies sabāž degunus kopā, vaica-dami viens otram, vai nava atradis Dieva rakstu? Pie tam daž-reiz viens otru nolamā par zaudētāju, par Kranča pēcnācēju, un tad izceļas sirdīga plūkšanās.