3. A.200. A.Burkins Valmierā,1889.g. "Balsī" LP, VII, II, 40, 1, 3c.

Agrākos laikos kaķis bijis suņa vietā: tas ganījis lopus, sargājis māju, turpretim suņam nebijis nekas darāms: cilvēks to uzturējis, dzīvojis kā lielskungs. Suns bijis dabūjis no Dieva liecības rakstu, ka viņam brīvība dota; bet kaķim tas skaudis.

Reiz kaķis nācis no ganiem mājā loti piekusis un tāpēc gribējis iet kaņepēs nogulēties. Bijis jau nolicies garšļaukus, te izdzirdējis kaut ko krācam. Līdis turpu, ieraudzījis suni cieši aizmigušu un liecības rakstu turpat zemē. Pakampis rakstu — uz kūts augšu projām!

Suns gan skrējis pakaļ — nepanācis. Kaķis aizbāzis rakstu kūtī aiz spāres. Peles, nevarēdamas panest skauģa prātā kaķa laimi, brīvību, sagrauzušas rakstu. Tā cēlies ienaids šo triju kustoņu starpā.