6. A. 200. R.Tabine Ludzas Bolvos.

Senejūs laikūs suns dzeivuojis par lelu kungu: vosoru gulējis kaņepēs pakreslī, un zīmu uz cepļa; bet naboga kaķīts darējis vysus tagadējus suņu dorbus: vosoru guojis gonūs, nakti zīmā un vosorā, sorguojis muoju, dzanuojis zagļus, Navīnu reizi jū sagruobuse skaudība par breivu, vīglu suņa dzeivi, bet nazynuojis, kai pi taidas dzeives tikt. Gon runuojis ar suni, lyudzis, lai šam paleidzūt, vai lai pastuostūt, kur taidu breivību jemt, bet nā i nā!

Reizi kaķīts, sadzinis lūpus dinasvydā, skrēja uz suni pa-stuostīt tam, kā draugam, sovus šuos dīnas pīdzeivuojumus. Izmeklējis vysur un naatradis suņa, jau gribējis īt uz atpyutas. Umai [leit, umai, piepēži], īdams car kaņepēm, padzierdis, ka nazkas kruoc. Skotuos — suns — un tam zam golvas gruomata. Kaķīšam gribējuos zynuot, kas tei par gruomotu. Klusu pīīt viņš kluot un izvalk tū. Vieruos, vieruos — uzrakstīts: breivības gruomota. "O, o!'' dūmoj kaķīts, "tuopēc jam tik vīgla dzeive! Labi! lai nu saķer mani," un kaķis prūjuom. Te pasamūda suns, skotuos, gruomota kaķa depēs [ķepās]. Suns pakaļ, kaķis bēgt! Jau suns gribēja ķert ķaķi aiz astes, bet tys pa ustobas pakšu izskrējis augšā un paslēpe tur gruomotu. Gan suns lyudzjās, gan gauduoja, bet nikuo. Kaķis gruomotas na-atdevja un suņam daguoja darīt vysus kaķa dorbus. Kaķis sagadīja vīglu dīnu. Syltas putriņas paēdis, guļ saulītē uz lūga, un kad atīt zīmas soltums, lac uz cepļa un guļ; bet naboga sunīts solst uorā. Bīži vīn īskrīn jam pruotā mīgā pazaudētuo breivības gruomota, un tuodēļ paslejis purni uz augšu, viņš žēlīgi kauc. Bet kad pamona kaķi, tyulen vurkšdams viersā skrīn un bāda kaķīšam, kad teik suņa nogūs. Un kaķis arī, kai tik pamona suni, sariž spolvu, izlaiž nogus, aizsprausloj un, cik spāka, skrīn pa pakši uz augšu, kur guļ breivības gruomota.