2. A.210. F.Rozentāle Talsos, T.Dzintarkalna krājumā.

Viens zaķis bija apnicis dzīvot meža biezumos, viņš uztaisījis sev sarkanus ratus, aizjūdzies pats priekšā un braucis pasaulē draugus meklēt. Pirmo viņš saticis ceļā lāpāmo adatu.

"Kurp iedama?" zaķītis uzprasa, "Nāc labāk sēdies manos ratos, brauksim kopā!"

"Labi!" lāpāmā adata atbild, iekāpj ratos un nu viņi brauc tālāk.

Kadu gabaliņu pabraukuši, viņi satiek kniepadatu, kurai zaķis uzprasa: "Kurp iedama? Nāc, labāk sēdies manos ratos, brauksim kopā!" Kniepadata paklausa un visi trīs turpina ceļu. Tāpat viņi vēl satiek šujamo adatu, ogli un vispēdīgi pīli.

Tā nu visi ceļa biedri brauc, brauc, kamēr piebrauc mežmalā pie kādas majiņas. Iegājuši mājiņā, viņi tur neatraduši neviena cilvēka, un katrs nu ieņēmis savu vietu pēc patikšanas. Pīle ielēkusi ūdens baļļā, kas stāvējusi pie durvim, lāpāmā adata iedūrusies gultā, šujamā adata spilvenā, kniepadata dvielī un ogle uzlēkusi uz krēsla.

Pēc kāda laika pārnācis mājas saimnieks, kas bijis slepkava, un gājis pie baļļas rokas nomazgāt. Pīle tūlin situsi ar spārniem un pieslacinājusi slepkavam pilnas acis ar ūdeni. Šis nu iet pie dvieļa slaucīties, bet kniepadata viņam sadur ģīmi. Viņš apsēstas uz krēsla, bet tur viņu dedzina ogle. No sāpēm mocīts, viņš grib atgulties gultā, bet tur to sāk durt lāpāmā adata. No bailēm viņš nu dodas ar visu varu pa durvim ārā, bet no jumta uzkrīt viņam kāds akmens uz galvas un nosit šo.

Tā nu slepkava ir izdzīts no savas mājas, kur tad apmetas zaķītis ar saviem biedriem un dzīvo laimīgi.