A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 156. AŠ, II, 52.

Visi ļoti līksmi svētījuši Jāņu vakaru; tik zostēviņš, pīļutēviņš un kuilis stāvējuši nodurtām galvām dīķa malā. "Ko nu tā stāvam. Visi līksmi, tikai mēs vien tā sūrojamies. Iesim krogū uzdzīvot!" zostēviņš uzmudinājis draugus. "Ja, bet kurš lai papriekšu iet?" pīļuteviņš prasījis. Beidzot nosprieduši, ka tam papriekšu jāiet, kas augstāki var redzēt. Zostēviņš izstiepis kaklu un redzējis par abiem augstāki. Nu zostēviņš gājis papriekšu un pīļutēviņš ar kuili nopakaļus. Krogū zostēviņš izstiepis kaklu un kliedzis: "Pei, pei!" [gtq, dzer] Pīļutēviņš atkal piebildis: "Zaplaķī, zaplaķī" [pfgkfnb, samaksā]. Bet kuilis apstiprinajis: "Rekt, rekt!" [recht, pareizi]. Bet kad nu nevienam no trim nebijis ko krodziniekam maksāt, tad krodzinieks draugus izdzinis pa durvim laukā. Jēpis ar Krišu to redzēdami, apsmējuši izdzītos. Šie tādu kaunu nevarējuši panest, un tādēļ nosprieduši nekad vairs krogū neiet. Bet beidzot Jēpim ar Krišu nebijis ko maksāt; krodzinieks ir šos izdzinis. Jēpis ar Krišu nu vairs par zostēviņu, pīļutēviņu un kuili nemaz nesmējušies, bet arī apņēmušies nekad vairs krogū neiet. Pirmie trīs tura vēl šodien vārdu; bet Jēpis ar Krišn pārkāpa vārdu jau otrā, trešā dienā.