2. L. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas, ka pavasarī nekāda prieka vēl nav; bet mazie jēriņi domājuši, ka nu būšot liela mīksta un sulīga zāle. Tiklīdz kā pavasarī pavēruši kūts durvis, mazie jēriņi bijuši jau klupdami krizdami laukā. Bet viņu cerības nepie-pildījušās. Visur tik ieraudzījuši mazu zālīti, skrējuši pie vecām aitām un bļāvuši: "Maza, maza zālīte!" Lielās aitas, kā jau prātīgākas, tos apsaukušas: "Lab', lab', lab!" No tās reizes arī citu kaimiņu jēri sākuši tā brēkt, un vēl tagad aitas tāpat runājot.