No N.Rancāna krājuma.

Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks pateicis, kad atneškys uz sātu dzeivu luoci, tad baruoškys da smertei [kr, cvthnm, nāve].

Zyrgs, nūkuoris golvu, staigoj pa teirumu, sateik lopsu,un lopsa vaicoj, ka šis tai nūskumis staigoj? Tad zyrgs jēme stuostīt, ka saiminīks izdzinis viņu nu sātas, lai šis atvadūt dzeivu luoci. Lopsa teic: Labi, un īt leidza ar šū. Viņi aizīt pi meža un tur lopsa soka uz zyrgu: "Tev šite gultīs uz zemes un gulēt par nadzeivu, a es īšu pēc luoča." Nūīt jei uz luoci un soka, ka šei atroduse nadzeivu zyrgu, īškūt vlņa āstu. Luocis teic: labi — īškūt. Aizīt viņi pi zyrga, un luocis teic: vajagūt raudzīt ēst. Lopsa teic: šite navarūt ēst, varūt kas īsavērt, vajagūt vilkt viņa dziļuok mežā. Luocis prosa, kai tad viņu vilkšūt? Lopsa teic: "Luoci, tev gultīs pi zemes, tad es dasīšu tavu asti pi zyrga astes, tad varēsi raut uz mežu." Lopsa sasēja obējas astes kūpā, daguoja zyrgam pi auses un paklusi pateice: "Tagad celies un raun!" Zyrgs tyulīt tryukās un ruove luoci, tai ka jis aizaklīdze vysā bolsā, ka visi meža putneņi nūsabeida. Izīt saiminīks pi vuortim, veras, ka zyrgs atraun luoci,ka zeme vīn tric. Saiminīks nūplēš luočam uodu un baroj zyrgu leidz smertei. Tai lopsa izgluobe vacu zyrgu nu smertes.