Mārtiņš Starķis Lielvārdē, Ausekļa atl, r. LP,V,62. AŠ, II, 61.

Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: "Pārnes un izvāri man azaidu!" Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas grauzt. Sulainis prasa: "Ko tur dari?" "Kājas laizu — laizi tu arī!" Sulainis laiza, laiza, bet nekraukšķ tā, kā sunim. "Vai sunīti, kā tev tā kraukšķ?" "Are! es jau laizu ar zobiem, tu ar zobu smaganām." Nu sulainis arī pielicis zobus. Iekrakšķējies gan; bet kauls nejauki sadurstījis smaganas: mute gadījusies pilna ar asinim. Suns aizdzinis sulaini: noķērnājot kunga azaidu ar sarkanumu. Nu suns iekūris uguni un licis zaķi vārīt. Pārnāk kungs, ēd tencinādams: "Ak tavu mīkstu cepeti: ne kauliņa, ne cīpsliņas." "Are! kā tad nebūs mīksts: es jau visus kaulus ar zobiem izlasīju!"