L. P. Džūkstē. LP, VI, 102b.

Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: "Nenākat līdz, vilks jūs nokodīs!" bet kas tad nu katrreiz klausa. Un tā nu sunītis ar kaķīti skrēja, skrēja, ieskrēja mežā, satika vilku. Vilks, zvēra vīrs, klupa abiem mugurā un nost! Saimniece pārnāk atpakaļ, dzird no mājiniekiem: sunīša, kaķīša nav. Nu ies visi majinieki, ar bērniem, ar visiem mežā zudušos meklēt. Izmeklējās muļķi palikdami, kur atradīsi, kad vilkam vēderā. Bet nu saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka ne mežā, ne mājā nevarēja vairs apklausīties. Un nabadzīte saraudāja deviņi dieni, deviņi nakti; bet vai desmito dienu arī varēs paraudāt, tas jānogaida.