5. R. Tabine Rēzeknē.

Reizi gailīts ar vistiņu guoja uz lozda rīksta šķeitu. Nūguojuši suoka streidētīs, kuram kuopt lozdā. Golā gailīts īkuopja un suoka šķeit rīkstus. Šķin, ād un soka: "Cik gordi rīkstiņi, cik gordi rīkstiņi!"

Kūda rīkstus, kūdūliņus apād, bet čauliņu svīž zemē. A viistiņa stuov zam lazdas, slīkas rej un lyudzās: "Gailīt mīļū, nūsvīd man kod vīnu rīkstu!"

Un vistiņa, pacāluse golvu, skotuos un gaida, kod gailīts svīss rīkstu. Golā gailīts ari nūsvīdja. Bet rīkstiņš krizdams izsyta vistiņai aci. Nyu vistiņa skrīn pi saiminīka un žālūjās, ka gailīts izsyta aci.

Saiminīks sauc gaili pi tīsas un vaicoj: "Par kū tu izsyti vistiņai aci?"

Bet gailīts atsoka: "A par kū lozda plēsja munas bikses?"

Saiminīks sauc lozdu pi tīsas un prosa: "Par kū tu plēsi gaiļam bikses?"

Bet lozda atsoka: "A par kū koza grauzja munu myzu?"

Saiminīks sauc kozu pi tīsas un vaicoj: "Par kū tu grauzi lozdai myzu?" Bet koza atsoka: "Par kū mon sīna nadevi?" Redz saiminīks, ka pats vainīgs, palaiž aptīsuotūs vaļā, bet nu tuo laika suok barūt kozu ar sīnu gaili ar gryudim, lai tīm navajadzātu ni myzas grauzt ni rīkstus šķeit.