P. Neimanis ar Žiemu Mežotnē. LP, V. 71. AŠ, II, 18.

Gailis dzīvoja ar savām vistām būdā. Te atnāca lapsa, sacīdama: "Re, kas par jauku laiku šodien, iesim pastaigāties!" Gailis domāja: "Kas tur liela lieta, var arī iet!" un aizgāja ar visām vistām. Bet meža malā lapsa atņēma gailim vistas un vēl piezoboja klāt, lai nu tēvainis raugot kādu laiku viens pats padzīvot. Gailis bēdādamies pārgāja un gudroja un gudroja: kā vistas dabūt. Beidzot sagudroja tā: aizgāja ar stabuli un āmaru pie lapsas alas cauruma tādā brīdī, kad vecās lapsas nebija mājā un sāka stabulēt. Mazie lapsēni, stabuli padzirdējuši, tūliņ līda pa vienam vien laukā; bet kurš degunu pabāza, to gailis ar āmaru nosita. Tā viņš īsā laikā visus apslānīja. Nu paņēma savas vistas un aizgāja dziedādams mājā.