Kaķis kauj lapsēnus.

2. Gotards un Dāvus Kroņa Vircavā. LP, lll, 60.A5, II, 19b.

Reiz kaķis ar gaili nopirkuši pirti par dzimtu. Netāļu no pirts arī lapsai-kūmiņam bijusi ala. Kādu dienu kaķis izgājis uz medībām, gailis palicis mājā. Lapsa kūmiņš to noskatījies, viņš atlīdis pie pirts un sācis lēkāt, sācis vaimanāt: "Vai, kā kājiņas salst! Vai, kā kājiņas salst! Cik tur silts iekšā!" Gailim palicis žēl; tas ielaidis kūmiņu iekšā sasildīties. Kū-miņš tīšu drebinājies un prasījis gailim: "Kaimiņ, ko tu viens pats te dari?" "Vāru kapostiņus!" "Vai nevari man arī iedot iestrēbties? Tu nezini, cik man auksti drebuļi skraida." "Kālab ne?" gailis atteicis un taisijies kāpostiņus iesmelt. Bet lapsa kūmiņš, gudrinieks, tik to gribējis. Kā gailis pagriezis muguru virsū, tā kūmiņš krapt! mugurā. Nu stiepis nabadziņu uz savu alu. Bet kaķis, kā par laimi, patlaban nācis no medībām mājās. Tas saticis kūmiņu un atņēmis gailīti. Gailītis nopurinā-jies, brīnīdamies: "Diezin, kur viņš mani būtu nesis?" "Ej, pavieglais, ej! Kur viņš tevi būtu nesis? Dīrāt būtu nesis. Ka tu man rītu vairs nelaid nevienu iekšā!" No rīta kaķis atkal aizgājis uz medībām, gailis palicis mājā. Te kūmiņš klāt no jauna. "Vai, kā man kājas salst! Vai, kā man kājas salst! Cik tur silts iekšā!" Gailim palicis žēl; ielaidis atkal iekšā. Kūmiņš tīši drebinā-jies un prasījis gailim: "Kaimiņ, ko tu viens pats te dari?" "Vāru kāpostiņus." "Vai nevari man ar iedot iestrēbties? Tu nezini, cik man auksti drebuļi skraida." "Kalab ne?" gailis atteicis un taisījies kāpostiņus iesmelt. Bet kūmiņš to tik gaidījis. Kā gailis atgriezis muguru, tā krapt! kūmiņš bijis mugurā. Nu stiepis nabadziņu uz savu alu. Gandrīz jau bijis pie alas, te gadījies kaķis. Tas atņēmis kūmiņam gaili. Mājā ejot gailis teicis: "Diezin, kur viņš mani būtu nesis?" "Ej lops, ej! Ko tu vēl varies? To tev saku, ja vēl rītu lai-dīsi kādu iekšā, tad nudien, tevi sukāšu!" No rīta kaķis atkal aizgājis uz medībam; gailis palicis mājā. Te kūmiņš klāt.

"Vai, kā man kājiņas salst, vai, kā man kājiņas salst! Cik tur silts iekšā!" Gailim palicis žēl; ielaidis tomēr kūmiņu iekšā. Kūmiņš tīši trīcējis, drebējis, kā apšu lapa un prasījis gailim: "Ko tu te viens pats dari?" "Vāru kāpostiņus." "Gailīti, kaimiņ, iedod man ar kāpostiņus!" Gailītis gājis pēc podiņa, kur iesmelt; bet kūmiņš sagrābis to aiz muguras un aizstiepis uz savu alu. Kaķis pārnācis, kāpostiņi vārījušiss, gailīša nekā. Viņš labi nojēdzis, kas nu ar gailīti noticis. Izdomājies ilgi, ilgi, kā vēl gai- līti izpestīt no kūmiņa nagiem. Beidzot tam iešāvies labs padoms prātā. Viņš aizsteidzies uz pilsētu un nopircis kokli ar zobinu. Nu nogājis pie kūmiņa alas un sācis tik jauki koklēt, ka asarām bi- jis jābirst. Kūmiņa meitas: Darija, Parija, Marija, tūliņ līdušas ārā jaukās skaņas klausīties. Bet kura no alas izlīdusi, tai kaķis šņakt! ar zobinu nocirtis galvu. Koklējis atkal. Pēc brīža izlīdusi lapsu māte. Šņakt! kaķis nocirtis ir tai galvu. Koklējis atkal. Pēc brīža izlīdis pats lapsa kūmiņš. Nu savicinājis zobinu un nocirtis tam arī galvu. Šie nu gulējuši, kā līdums; bet kaķis ilgi neka-vējies; viņš steidzies alā. Ak tavas briesmas! Gailītis gulējis sasietām kājām atmuguriski un patlaban kā būtu kauts. Ja ka-ķis vienu brītiņu vēlāk būtu atnācis, tad gailītis būtu bijis jan viņā pasaulē. Bet no tās dienas kaķim ar gailīti bijušas divas mājas: pa ziemu tie dzīvojušf pirtī un pa vasaru lapsu alā.

Piezime. Pēdējais variants liekas būt drusku izpušķots. Pēc satura šī pasaka ir ļoti līdzīga pazīstamai krievu fābulai (Afanasjevs 17). P.Š.