3. J.T. J. Šablovska Pasakas ar bildēm, 1893,39.

Mazā pirtiņā reiz dzīvoja kaķītis un gailītis. Viens gādāja, ka tiek gaļa ko ēst, otrs strādāja mājas darbus. Vienu dienu kaķītis, kā jau pa laikam, bija izgājis medīt, gailītis butkiņā vārīja kāpostiņus, gaidīdams medinieku pārnesam pavalgu. Te—kur gadījies, kur ne?—kāds piegrabinājas pie durvim. Gailītis manot, ka nav vis gaidītais, bet ir cits kāds. Prasot, kas viņš ir? Un tā bijusi gudriniece lapsiņa. Sākot žēli un mīļi lūgties un gausties: "Manu zelta radiņ, neesmu jau nekāds ienaidnieks, salst kājiņas, salst rociņas, atveri, ļauj sasildīties! Salst, ļoti salst!" Gailītis atbild: "Kaķītis aiziedams man allaž piesaka, ka es neviena nelaistu iekša. Nevaru ielaist." Bet viltniece mierā nelikusies un pratusi tā izlikties un iz-teikties, ka beidzot taču durvis tikušas atdarītas. Veikli tā nu šmaukusi iekšā, lēkājusi, sildījusies un mājnieku nezin kā uzteikusi par gudru, žēlīgu, slavējamu nama turētaju, kuŗam glaumais ciemiņš pa vari iepatiecies un tik nevarējis izprast, kadēļ kaķītis tura uršekļa prātu pret svešiem, kas taču jo ietīkami, bez mazākās vainas. Krietni sasildījusies, gudriniece šo to apvaicājoties; tā arī: "Ko tu, kūmiņ, laba tur vāri?" "Vāru kāpostiņus." "Vai nedosi pasmeķēt?' Dodot arī. "Vai cik gardi!" lapsiņa glaimojot. Vēl otreiz smeķējusi, tad piepēži sakampusi nabaga gailīti un posusies ar medījumu zobos uz savu mitekli prom. Kaķītis pārnācis. Pirtiņas durvis vaļā un gailīša vairs nav. Ko nu? Pavisam nobēdājies, sācis pēdas ost. Notecējis līdz pat lapsiņas alai. Nu saprot, kas noticis. Prātojot šā, domājot tā. Gribētos visādā vīzē draudziņu glābt; jo varbūt tas alā vēl dzīvs. Tad steidzies tūlin uz pilsētu, kur nopircies vijoles. Nu devies atpakaļ pie alas cauruma un sācis spēlet žēli, jūsmīgi. Alā mitušas trīs lapsiņas, pati vecene ar savām divi īstām meitām. Jauko muziku izdzirdot, viena no jaunajām skrienot palūkot, kas tas tāds par muzikantu. Bet kotik pabāzusi galvu no cauruma ārā, kaķītis nokampis, izvilcis un nokodis. Spelējot atkal. Otra jaunā nevarot alā vairs nociesties, nākot arī tā skatīties, kas tur tā jauki spēlē, varbūt — kas zin — nevarēs slaiki izdancoties? Šito manīgais kaķītis atkal nočiepis. Vecā nu palikusi viena pati. Krāsns kuroties, baltmaizei mīkla samīcīta, rūgstot pāri trauka malām, gailītis sasietām kājiņām plezdinoties pabeņķē. Vecene gaidot, gaidot, bet nieki vien būs; meitas jau pašas atpakaļ tik driz vis nenāks. Sākusi pukāties: "Tās sliņķes, palaidnes! Es zinu, viņas sākušas dancot un nelie-kas vairs ne zinis, ka krāsns jāslauka, baltmaize jācep, gailītis jānokauj un jānoplūc cepetim. Pag, pag, tās sliņķes ar pažagu trenkšu pie darba, un tas velna muzikants ar' dabūs savu tiesu! Nāks tāds man te darbu kavēt!" Lampačojot nu pati laukā, pažagu nopakaļ līdzi velkot. Tiklīdz galvu izbāzusi no cauruma capts! muzikants nokampis un noveicis ir šo, lai gan no iesākuma vēl sirdījusies, ka palaidnes iedrīkstoties viņu vēl piejokot tādā neģēlīgā vīzē. Tad spēlējis vēl labu brēdi, bet kad nekā vairs nesagaidījis, šļucis pats alā iekšā. Tur nu atradis labo draudziņu nāves bailēs ķeparojamies. Atraisījis saites, labi dūšīgi iepēris par nepaklausību un krietni sarājis. Tad slaucījuši krāsni, cepuši baltmaizi smiedamies un ēduši kā pa dzīrām. Daudz raušu stiepuši prom uz savu pirtiņu. Bet gailītis no šās reizes vairs neviena cita nelaidis pie sevis iekšā, kā vienīgi kaķīti.