6. K. Kozuļ-Kaža Preiļos, B. Spūļa krājumā.

Dzeivuoja kačīts un gailīts. Kačīts soka uz gailīti: "Tu palīc ustobā, es īšu peļu giut, bet tu nikuo nalaid ustobā." Kačīts nūīt uz mežu un gailīts palīk ustobā. Na par garu laiku atīt lopsa un prosuos: "Gailīt, bruolīt, īlaid mani ustobiņā pasasildīt; es drēbes mozguoju, man rūciņas un kuojiņas atsola." Gailīts lopsu īlaidja ustobiņā. Lopsa pabēra uz greidas mīžu; gailīts suoka lasīt pa zemi gryudus. Lopsa tam laikam giva gailīšam aiz kokla un nas uz mežu. Gailīts klīdz: "Kačīt bruolīt, ratavoj mani nu lopsas zūbim." Kačīts izdzierst, mudri atskrīn un pajam gailīti nu lopsas. "Tagatiņ, gailīt, es īšu tuoli, tu nalaid nikuo." Nūit kačīts un lopsa vēl īsamuona da gailīšam un sagiun gailīti un nas uz mežu. Gailīts klīdz, klīdz, un kai kačīts tuoli tai i naizdzierst. Apād lopsa gailīti. Atīt kačīts raudj, raudj, iztaisa stabulīti un vēļ vasarīti. Ar stabulīti pastabulej -- puors lopsu i kluot: tuom kai dūd ar vasariti pīrī un nadzeivas. Atskrīn paša muote: tai kai dūd pīrī i tei ari nadzeiva. Nu uodom sašyun zuobokus un gaļi sasuolej kubulā un ād leidz šam laikam.