7. R.Tabine Rēzeknē.

Syla molā mozā ustabiņā dzeivuoja kaķīts ar gailīti. Kaķīts guoja medības un izīdams pīsacīja gailīšam stypri aizraut durovas, nalaist nivīna ustobā un pa lūgu nūsaviert. Tai pamuocējis gailīti, kaķīts aizguoja.

Par nagaru laiku atskrēja lopsa viltinīca, sāduos pī lūga un meikstu balsiņu runuoja: "Gailīti, gailīti, zalta gnēzīti, atver lūdziņu, paknuob gryudiņu!"

Gailīts aizmiersa kaķa pīsacējumu, skrēja pi lūga, attaisīja — te lopsa krita jam mugorā un nas prūjom. Gailīts nūsabeida un suoka klīgt: "Kaķīt, bruolīt, gluob mani; ķaķīt bruolīt, gluob mani!" Labi, ka kaķīts nabeja tuoli aizguojis. Kai tik jis padzierda gailīša bolsu, tyulin skrēja uz tu pusi, dadzyna lopsu, atjēmja gailīti, atnesja tū uz ustabiņu un styngri pīsacēja sēdēt ustobā un pi lūga naīt. Ūtrā dīnā kaķīts otkon aizguoja medībā un gailīts palyka sātā. Te — kur bejuse, kur nā? — lopsa viltinīca otkon kluot un tupot pi lūga un mīļu bolsu runoj: "Gailīti, gailīti, zalta gnēzīti, atver lūdziņu, paknuob gryudiņu!"

Šū reizi gailīts atlac tuoluok nu lūga un soka: "Navajag man tovu gryudu; kaķīts bruolīts atnas man lobuokus."

Bet lopsa vēl mīliguok soka: "Gailīti, gailīti, zalta gnēzīti, atver lūdziņu, paknuob gryudiņu. Tūs bruolīts tev syutīja."

Gailīts dūmuoja, ka patīsai kaķīts syutīja jam gryudus, nūlecja nu loktas, atvēra lūgu, bet lopsa otkon saķēra nabogu un nesja uz mežu sovim bārnim. Gailīts suoka klīgt, saukt kaķīti paleigā, bet kaķīts beja puoruok tuoli nūguojis, nadzierdēja gaiļa klīgšonas. Lopsa nūnesja gailīti uz sovu olu, atdevja bārnim. Tī paspēlēja, paspēlēja un apēdja.

Vokorā kaķīts īt uz sātu, redz — lūgs vaļā. Nu, dumoj, slikti. Skrin ustobā, meklej gailīša — tuo nikur nav. Aizskrēja kaķīts, guoja uz mežu, klausījuos, vai nadzierdēs gaiļa bolsa, bet nikuo. Vyss klusu, tikai palāda vaid: "U—- u, u—u, u—u!"

Napatyka kaķīšam syla molā, atstuoja jis sovu ustabiņu un guoja ļaudim kolpot. Te gon beja cyti gaiļi, bet ar tim jis drau-dzībā naguoja.