2. K.Lazdiņš Jelgavas apkaimē, A.Bīlenšteina krājumā, H.Bīlenšteina "Tiermärchen"4. LP,VI,50,3.

Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr Papus ēda, pati aizgāja govi slaukt. Bet gailis, miežus apēdis, ieiet kukiņā, apgāž piena podu un saplēš vēl dažus citus traukus. Sieviņa ienāk iekšā, ierauga, ko gailis padarījis un sāk viņu sukāt, izdzīdama pa vārtiem ārā. Gailis nu iet, iet — satiek lapsu. Lapsa saka: "Es tevi edīšu!" Gailis drebēdams lūdzas: "Neēdi vis mani, es tevi aizvedīšu pie ķēniņa zosim!" Labi. Iet, iet abi divi — satiek vilku. Vilks saka: "Gailīti, es tevi edīšu!" , "Neēdi vis mani, es tevi aizvedīšu pie ķēniņa aitām!" Labi. Iet, iet visi trīs — satiek lāci. Lācis saka: "Gailīti, es tevi ēdīšu!" "Neēdi vis mani, es tevi aizvedīšu ple ķēniņa govim!" Labi. Iet, iet visi četri — nonāk pie ķēniņa pils vārtiem un sāk gudrot: kā iekšā tiks? Te lācis iesauksies: "Vai ziniet ko, brāļi? Iesim pie amatnieka, lai tas mums pa zemes apakšu izurķē celu, ka tiekam kūtīs." Labi! Kad ceļš bija gatavs, tad katrs gāja pa zemes apakšu savu ceļu; bet gailis uzlaidās ķēniņa pils jumtā un dziedāja: "Ki- kerigī! es to muižu izpostīšu!" Ķēniņš lika gaili noķert un iemest pie zosim. Bet brītiņu pabijis, gailis attaisīja lūku vaļā un pasauca lapsu, lai zosis apēstu. No rīta zosu gans nāks zosis ēdināt, neatron nevienas vairs. Bet gailis atkal uzlaidies jumtā un tāpat dzied, kā dziedājis: "Kikerigī! es to muižu izpostīšu!" Nu ķēniņš lika gaili sasietu iemest stallī. Tad gailis pasauca vilku, sacīdams: "Ēdi nu zirgus, kumeļus, cik gribi!" Vilks apēda arī. Kučieris rītā atnāk zirgus ēdināt, gailis izskrien jumtā un dzied kā dziedājis: "Kikerigī! es to muižu izpostīšu!" Nu ķēniņš liek gaili govju kūtī iemest, lai viņu sabadītu. Bet gailis pasauc lāci, sacīdams: "Ēdi nu gaļas, cik gribi!" Kad lācis govis bij apēdis, gailis teica: "Eji nu projam uz mežu! Nu es atkal darīšos viens pats." Rītā govju gans grib lopus laukā dzīt, atron: nav nevienas govs vairs. Nu noskumis steidzas pie ķēniņa, sacīdams: "To gaili vajaga nokaut!" Ķēniņš atsaka: "Ne, kaut gan ne, viņš ir velna pilns, bet slīcināt tādu vajaga." Un ķēniņš pavēlēja gaili akā iemest. Labi. Bet rītā sievas smels ūdeni, atron: aka tukša, gailis bij izdzēris visu ūdeni. Tad ķēniņš pavēlēja gaili ugunī mest. Iemeta ugunī, gailis laida visu ūdeni no mutes ārā, krāsns palika auksta un šis atkal aizskrēja jumtā dziedādams: "Kikerigī! es to muižu izpostīšu." Nu ķēniņš lika gaili naudas pagrabā iemest, jo domāja: naudu ēzdams paliks tik smagais, ka nespēs nekur vairs paskriet. Bet gailis, naudas saēdies, pārlaidās pie sieviņas un dziedāja: "Kikerigī! iznesi man pūriņu!" Iznesa pūru, gailis iedeva naudu vecenītei. Nu bij ķēniņš nabags, sieviņa kā ķēniņiene.