2. A. 225. J. Voitkāns Rēzeknes Birzgaļa pagastā, R. Tabines krājumā.

Lopsai patyka vērtīs, ka putni skrīn pa gaisu. Jai ari īsagribēja tai paskrīt un jei guoja uz dzērvi un lyudzja, lai pamuoca jū laistīs. Dzērve pajēmja lopsu aiz pakauša un pacēļa augši gaisā. Te lopsa teicja: "Nyu palaid mani, lai es paša skrīnu!" Dzērve palaidja lopsu un tei tyulin laidjās uz leju, bet ceļā jai beja celms. Lopsa klīdza uz celmu: "Sorgīs, nusisšu tevi!" Bet celms napakustēja.

Lopsa kai krita uz celma, tai i nusasyta, asti vīn atrīzja. Un nu tuo laika lopsa staigoj ar atrīztu asti.