A. 225. E. Kozlovska "Lobuo sākla", I. Rēzeknē l9l8.

Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un pacēļa gaisā. Tur augšā lopsa atsasaucja: "Dīzgon, jau muocēšu, laid vīn mani vaļā!" Vonogs palaidja. Lopsa žvurgdama kreit zemē, taišņi uz calma. Lopsa klīdz calmam:"Voi bēgsi, poguons, nūst!" Bet calms ni dzierd, ni redz, ni klaosuos. Un lopsa krita calmam viersā tik nažēlīgi, ka palyka guļūt uz vītas ar atstīptu asti. Nu tuo laika nivīnai lopsai nalīn vairs pruotā pa gaisu skrīt, un tuodēļ juos vysas staiguoj ar atstīptu asti.