2. A. 236. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Rīgas Zin. Kom, kr. LP, VI, 32. AŠ, II, 76a. 0. Dänhnhardt, Natursagen III, 197.

Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): "Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukš!" Un tā viņš vēl šodien daudzinot. Bet nu lai turpmāk nelaimi novērstu, balodis saaicinājis citus putnus un apņemies izmācīties pērkli taisīt. Tomēr, kas noticis? Citi putni, tikko sākuši zarus vīt kopā — balodis jau saucis: "Protu, protu!" Labi, šie aizlaidušies: kad prot, ko tur vairāk darīt! Bet vēlāk balodis atjēdzies: neprot vis. Nu aicinājis otrreiz putnus talkā. Šie sanākuši, ievijuši atkal dažus zarus, gandrīz jau pusē būtu bijis gatavs, te balodis pulkā atkal: "Protu, protu!" Labi, kad prot, ko tur darīt — aizlaidušies. Bet, kur nu nejēga — ne pratis, nekā. Nu aicinājis vēl trešreiz palīgā; bet putni vairs nenākuši. Un tā baloža pērklis palicis tāds rets: kā tikko olas cauri nekrīt.