4. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, III, 62. AŠ, II, 77b.

Melnais svētelis no laika gala esot baltajiem svēteļiem par tiesnesi. Reiz baltajiem svēteļiem bijis saimnieka sētsvidū lizds. Mātīte izdējusi piecas olas. Bet kamēr vienu dienu abi svēteļi purmalā lasījušies, nebēdnieki zēni uzlīduši ozolā, noņemuši no lizda vienu svēteļa olu un uzlikuši tai vietā zoss olu. Mātīte perinājusi un izperinājusi trīs svētelēnus un vienu zosulēnu. Svēteļu tēviņš tulīt uzprasījis mātītei, lai teicot bez liegšanās, no kura putna tādu ērmu ņēmusi. Bet mātīte nodievojusies, ka nekā ļauna neapzinoties, nevarot arī nemaz iedomāties, kur tāds gadījies, kur ne. Tomer atgadījums nācis citiem svēteļiem ausīs. Nu sanācis liels bars balto svēteļu un tirdījuši, tirdījuši, bet kad nekā nevarē- juši izdabūt, tad aizsūtījuši pēc viena melnā svēteļa, lai spriestu tiesu. Melnais atnācis un nospriedis: ērma bērns nosviežams no lizda un mātīte pakarama. Bērnu nosvieduši drīzi, bet kāršana vilcinājusies, jo nebijis nevienas virves. Beigu beigas sagudrojuši tā darīt: vairāk svēteļu salaidīšoties uz viena ozola zara un liekšot tikmēr, kamēr zars kādu tiesiņu no stumbra atplīsīšot; ieplīsumā mātītei jaiebāžot kakls un tad zars palaižams vaļā, lai kaklu sažņaugtu. Jau sākuši uz zara laisties,bet saimnieks, to redzēdams, ātri uzlīdis ozolā un izglābis mātīti. Nu melnajam svētelim bijis jaspriež otrreiz. Viņš nospriedis; kas izglābts, tam piedots. Tik lai nu sargoties otrreiz ar citiem putniem, ielaisties. Tā tas palicis. Rudenī svēteļi aizgājuši un saimniekam viss notikums vairs ne prāta nebijis. Bet otrā pavasari, kad svēteļi atkal atgriezušies, izglābtā matīte pārstiepusi lielu zelta gabalu un nolikusi pie saimnieka nama durvim.