L. Ērģelniece Švarcenieku pagastā pie Rīgas, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis viņš stāsta dzērvei, ka gribot šo precēt, bet dzērve viņu atraidījusi sacīdama, ka viņš neesot smuks un arī nespēšot šo uzturēt. Kad starks bijis aizgājis, dzērve sākusi pārdomāt, ka nebijusi vis labi darījusi, vienai dzīvot esot garš laiks. Viņa noiet pie starka un stāsta, ka gribot gan šo precēt, bet starks atbild, ka viņš esot nodomājis vairs neprecēties. Dzērve apkaunota gājusi raudādama uz mājām. Kad dzērve bijusi aizgājusi, starkam palicis viņas žēl un tas gājis atkal viņu precēt, bet dzērve atbild, ka viņa jūtoties apvainota un neiešot vairs pie viņa. Bet tiklīdz starks aizgājis, dzērve atkal viņu nožēlojusi un gājusi viņu precēt, bet starks viņas nav ņēmis. Tā viņi staigājot visu mūžu, bet nekad nevarot apprecēties.