J. Kreicmanis Garozes Glūžos, A. Bīlenšteina krājumā. LP, VI, 56, 4. AŠ, II, 80b.

Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: "Ko tu vedi?" Vistiņa atteica: "Zirņus!" "Vai!" gailītis sūkājās, "kā gribas ēst; es vakar kā no rīta ēdu, tā neesmu ēdis." Vistiņa atteica: "Tad nāci, saēdies manus zirņus!" Gailītis aizgāja un paēda labi. Bet līdz bija paēdis, te atskrēja liels vanags, pakampa gailīti ar vistiņu, ieskrēja mežā un apēda. Un turpat tuvumā gulēja lapsa. Tā gulēja, gulēja un tīšu izlikās par nosprāgušu. Vanags, apēdis gailīti un vistiņu, nu gāja ir nosprāgušo lapsu tiesāt. Piegāja klāt un knābāja acis ārā. Bet lapsai viens kampiens: nokoda vanagu. Kamēr lapsa vanagu ēda, pielīda medinieks, nošāva pašu, nodīrāja ādu un pārnesa mājā.