2. J. Upīte Gatartā. LP, V, 28. 0. Dähnhardt, Natursagen III, 362.

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: "Sīli kārs, sīli kārs!"

Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: "Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Dzīsim to raganu Vidzemē atpakaļ, bet sīli laidīsim lai izbraucas pa Vāczemi!" Un tā sīlis paticis vaļām un visu ziemu izsērsies Vāczemē, bet žagata netikusi. Ceplītis vēl šodiem stāsta, kā toreiz atgadījies, dziedādams: "Sīli kārs, sīli kārs!"