P. P. Vītoliņš Bērzaunē. Etn, II, 176.

Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem padebess. Tad labi noskatījies un novērojies, kā padebess toreiz stāvējusi, aizskrejis projām.

Kad otrreiz atskrējis uz pļavu, tad nekā vairs nevarējis atrast sava agrākā nolikuma. No padebess nebija ne vēsts, un citādi arī nevarēja zināt, uz kuras cinatas miežu vārpa bija paglabāta. Nu viņš apņēmās savā laikā vairs nekrāt priekšdienām, tā tik velti vien varot nopūlēties.