A.Bīlenšteins no J.Grīnfelta Jaun-Aucē, 1862. LP,VI,40.

Viens baznīckungs turējis muiželi. Apsējis zirņus. Bet vārnas lasījušas un ēdušas tos zirņus. Tad viņš licis darbiniekiem izrakt dīķīti lauka vidū un ielējis tur brandavīna. Vārnas dzērušas; un kad dzērušas — palikušas pie dīķīša. Tad kungs apjozies divi jostas: vienu zemāku, otru augstāku, un vārnas sabāzis aiz jostas sev apkārt un gājis cierēt. Gājis, gājis — uzreizi vārnas sākušas viņu celt uz augšu, sākušas skriet. Un kā skrējušas pā(r) mežu, tā sācis kratīt laukā. Izkratījis un iekritis tādā lielā mežā. Gājis pa mežu — uzgājis mazu mājiņu. Tur bijuši divi vecīši: sieva un vīrs. Prasījis, lai dod pa nakti pagulēt un paēst. Labi! Izgulējies — prasījis, lai vecītis viņam izdod vecu ķēvīti ar visiem rīkiem. Labi! Ķēvīti dabūjis, iegulies ratos un lūdzies, lai vecītis viņam pā(r)sien striķi pāri, lai viņš neizkrīt. Labi! Vecītis pārsējis un izdzinis ķēvīti pa vārtiem. Ķēvīte gāj(u)se pa ceļu, saticies lācis, sācis ķēvīti ēst un apēdis pavisam. Ka(d) beidzis ēst, uzkrituši ķēvītes rīki lācim uz kakla. Lācis sācis skriet, uzskrējis kokā un kungs pa ratu pakaļu izkritis. Uzmodies, gājis pa mežu, uzgājis mājas. Tais majās prasījis, lai parāda ceļu uz viņa muižu. Parādīj(u)ši. Pārgājis uz savu muižu, teicis saviem ļaudim: kau(t) vārnas apēstu visus laukus, ta(d) arī vairs nebāztu tas garām gar jostu.