2. A. 20. 56. 248. N. Rancāna krājumā, Rēzeknē.

Vīnu reizi lopsa, skrīdama par mežu, īkreit dūbē. Dūbe beja dziļa un lopsa navarēja nikai tikt uorā. Dūbes molā auga egle, kurā beja stroda pereklis. Lopsa īrauga pereklī strodu un soka uz jū: "Pīsvīd dūbi žogoru; juo napīsvīssi, apēsšu tovas ūlas." Strods nūsabeist lopsas un pīsvīž dūbi žogoru. Lopsa izlac nu dūbes un līk strodam jū pabarūt. Strods soka lopsai: "Skrīn pēc manis pakaļ!" "Labi!" atbild lopsa un laižas ceļā. Par laiku sateik uz ceļa buobu, kura guoja ar pluocini uz kristobom. Strods matas zemē pi buobas kuoju. Buoba nūlīk veikši zemē un suoc gyut strodu. Strods paskrīn tuoļuok, buoba pec jū. Tam laikam lopsa pajem veikši ar pluocini un īskrīn kryumūs. Strods ari aizskrīn pēc lopsas. Buoba, nasagivuse stroda un pagaisynuojuse pluociņu veikši, aizīt dusmeiga. Strods, daskrējis pī lopsas, vaicuoj: "Vai tagad byusi mīrā un naaiztiksi muna perekļa?" Bet lopsa otkon līk strodam padzierdeit jū. Strods skrīn uz ceļa, lopsa pakaļ. Par nazcik laika sateik cylvāku, kurs vede ols bucu. Strods matās uz ols bucas un suoc kņuopt. Cylvāks aizaver uz stroda un ībrauc gruovī. Buca izaveļ nū rotu, topa izkreit un ols izalej. Lopsa daskrīn, pīdzer ols un tagad īdzārusi stuoj otkon pī stroda, lai jis ju īsmidynuoj. Strods skrin tuoļuok pa ceļu, lopsa pakaļ. Brauc tam laikam pūdnīks ar pūdu vazumu. Pūdnīka zyrgs beja jauns un ļuti baileigs. Strods atsasāda zyrgam uz pīres. Zyrgs nusabeida, suoka skrīt, cik vīn var, un skrīdams sadauzēja pūdus. Pūdnīks izkrita nu ratu un suoka lomuot strodu, kam jis nubaidēja zyrgu. Lopsai viltineicai pūdnīka nalaime ļūti patyka, a tam vairs. [totiesu jo vairāk], ka nazkod tys pats pūdnīks, labi vīn sadeve lopsai par vystu zagšonu. Un tagad atrībusi pūdnīkam, lyka strodam mīru, un aizskrēja prīceiga uz mežu. Strods ari laidēs uz sovu perekli.