Āronu Matīss Bērzaunē. LP, V, 28. O.Dähnhardt, Natursagen, III, 364.

Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: "Kram, kram!" Krauklis jokojies pakaļ: "Kram, kram!" Beidzot saimniece izcirtusi no kakla gala kakla krimstalīti (rīkles gals) un izsviedusi pa durvīm, sacīdama: "Še, še, krauklīt, kumoss uz kārā zoba, ko nu tik daudz te krimšķini!" Tādēļ vēl tagad kakla krimstalu nosauc par "kraukļa kumosu". Krauklis apēdis krimstalu ar gardu muti un pavisam piemirsis, kā īsti nācis; tādēļ arī tikai to kram, kram, māk.