Fr. Brīvzemnieka krājumā, C,jhybrm, 41.

Pie viena ezera reiz dzīvoja skolnieks, viņš bieži gāja uz ezeru un berza tur zivīm maizi. Zivis bija tā pie viņa pieradušas, ka viņš ar tām varēja rotaļāties: viņas no šā nemaz nebaidījās. Sevišķi viņš bija iedraudzējies ar vienu lielu zivi. Viņš varēja sēsties tai pat mugurā un vizināties pa ezeru. Pēdīgi zivs to nesa pāri no vienas ezera malas uz otru. Puikam tas ļoti patika, jo viņa māja bija vienā ezera malā un skola otrā. Katru rītu, kad puikam bija jāiet uz skolu, viņš uzsēdās savai zivij mugurā un pārcēlās pār ezeru, un pēc mācībām tāpat atkal atgriezās atpakaļ. Reiz puika saslima un ilgu laiku nevarēja iet uz ezeru, bet zivs ezermalā to gaidīja un nevarēja sagaidīt Tā gaidīdama, viņa pēdīgi no bēdām nobeidzās. Kad puika atkal palika vesels, viņš tūlin aizgāja uz ezeru, bet savas zivs tur vairs neatrada. Arī viņš nu sāka zivs dēļ stipri bēdāties, kamēr beidzot; arī pats nomira.

Piezīme. Šeit, kā liekas, pazīstamā teika par Arionu (Ievads 33 un 34) ir samaisījusies ar pasaku par draudzīgo čūsku (Ievads 45). P.Š.