A. 275. Alfreds, "Pasakas", 1893, 22.

Lapsas kūmiņš kādudien bija ieradies ūdens malā savas slāpes dzisināt. Te viņš ieraudzīja gliemēzi. Tam nu viņš, apzinādamies savus spēkus, piesolīja līgumu: kurš no abiem pirmais noskrietu līdz pilsētai. "Līkop!" gliemezis iesaucās piekrizdams, un taisījās bez kavēšanās uz ceļa, gan drusku lēni, bet tomēr tik ātri, cik tas tam bija iespējams. Lapsa turpretim nolikās pie zemes, lai nogaidītu vakaru, un tā iesnaudās. Šo atgadījumu gliemēzis izlietoja savā labā un ielīda slepeni viņas kuplajā astē. Pret vakaru lapsa devās ceļā un brīnījās, ka viņa gliemēzi nekur uz ceļa nesastapa. Beidzot viņš domāja, ka tas būs sev taisnāku ceļu izraudzījis. Bet kad tā nonāca pie pilsētas vārtiem un no gliemēža vēl arvien nebija ne vēsts, viņa lepni apgriezās un nicinādama sauca: "Gliemēzi, vai drīz nāksi?" "Esmu jau šeit!" lapsa dzirdēja sev aiz muguras. Gliemēzis bija nemanot no astes izlīdis, un nu nāca jau no pilsētas puses lapsai pretim. Tā nu augstprātīgai lapsai bija jāatzīstas, ka derību pazaudējusi.