A.275. S. Cybuļs, N. Rancāna krājumā.

Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: "Vasals, kum!" Ezis atbild: "Vasala, vasala, kumiņ!" Lopsa prosa jam smīdamīs: "Kum, vai gribi īt ar mani skrītūs?" Ezis atbild: "Varu īt skrītūs, kod cik tuoli." Lopsa prosa: "A iz kuo mēs sadareisim?" Ezis soka: "Man, kumiņ, kod iz kuo!"

Lopsa soka: "Sadareisim uz bārnu! Juo es apskrīšu tevi, tod tu man dūsi sovus bārnus; juo tu apskrīsi mani, tod es dūšu tev sovus bārnus." Ezis ir ar mīru, nu īt abi skrītūs pa gruovi desmit verstu tuolumā, un obēji nustuoj vīnuodā attuolumā. Lopsa prosa: "Kumiņ, vai jau sazataisējīs?" Ezis atbild: "Pagaidi vēl drusku!" Lopsa ari gaida, bet par tū laiku ezis īzapynās lopsai astē un soka: "Jau gan!" Lopsa kai dūd skrītīs pa gruovi, dyuņa vīn grīžās pa gaisu. Skrīn, skrīn — nūskrīn da gruova gola, un kai svīžas atpakaļ, tai ezis izskrīn nu astes un sauc: "O, kumiņ, es jau sen tevi gaidu." Lopsa padumuoja — nikuo dareit — kluot viņš ir. Jei prosa, lai ezis vēl reizi īt atpakaļ skrītūs. Ezis ir ar mīru un īzatynās ūtru reizi lopsai astē. Lopsa skrīn atpakaļ un nūskrīn da gola. Kai jei svīžas atpakaļ, ezis otkon izskrīn nu astes un sauc: "Kumiņ, es jau sen tevi gaidu." Lopsai daguoja atdūt sovi bārni ežam. Gudram i gudra nalaime.