2. A. 275. Ēdolē. Etn. IV, 1894. LP, VII, II, 42, 1, 1.

Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā, apņēmies zaķi pievilt. Viņš nostādījis jau agrāk norunātā vietā savu mātīti. Kad zaķis noskrējis norunātā vietā, tad eža sieva tur jau bijusi priekšā — tā teikusi, ka esot ilgi jau gaidījusi — un izrāvusi zaķim viņa spalvu un ar to izgreznojusi savu un sava vīra vēderu.