J. Šteinerts Mūrumuižā, A. Bīlenšteina krājumā. LP, VI, 63. O. Dähnhardt, Natursagen, III, 16.

Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: "Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!"

Vēzis gāja arī līdz. Aizgāja žurkas mājā, sanāca pulka žurku vēzi skatīties. Bet šī žurka sacīja: "Vēzi vajaga notiesāt tā, kā viņš visu mūžu ačgārni staigā!" Un nu žurkas sadabūja melnu šņorīti, iesēja vēzim astē un vilka ačgārni uz upi atpakaļ. Vilka, vilka, krasta malā šņorīte pārtrūka un vēzis nomocīts, apreibis ačgārni iekrita upē atpakaļ. Un, lūk, vēl šo baltu dienu vēzim ļipā ir melnais šņores galiņš un ačgārni lai viņš vēl rāpo.