1. K. Bika Gaujienā.

Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā mājā. Papriekšu zemnieks gan ne par ko negribēja klausīties, bet pēcāk, kad varde apsolījās viņam par to dārgi atmaksāt, zemnieks arī paklausīja. Viņš to rupīgi aiznesa mājā un ielika kaktā samazgu baļļā. Tur nu varde sabija visu ziemu. Kad jau pavasars atnāca un visi citi kustoņi un tārpi ar pavasara sauli tika modināti, tad arī zemnieks piegāja pie ūdens baļļas un sacīja, ka vardei esot jāiet laukā, lai nu tikai dodot solīto atmaksu. Te nu varde pacēlās uz pakaļas kājām un sacīja: "Līka liepa, taisns lūks, vīzīte kā kurpīte." Ar to varde novēlējusi, lai no lie-pām varētu plēst lūkus un taisīt vīzes. Zemnieks vardei pateicās par tādu vēlēšanu un izlaida to pie citām māsām. Varde pielūgusi Dievu, un Dievs nu arī devis liepai stipru un mīkstu lūku, kādu var plēst arī no līka koka. No tā laika tad nu arī ļaudis sākuši plēst lūkus un darīt vīzes.