Zaltis.

1. St. Ulanowska, Lotysze lnflant Polskich, 89.

Zalši senāk dzīvoja kopā ar cilvēkiem mājās, kas atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem no vienas bļodas, un arī gulējuši bērnu šūpuļos. Reiz viens zaltis pašulaik bijis iedējis savas olas šūpulī, kad bērna māte sadomājusi tur ielikt jaunus salmus un izmetusi vecos līdz ar zalša olām. Viņa tās tomēr pamanījusi un gribējusi novērot, kas nu notikšot. Zaltis, neatrazdams savas olas šūpulī, uzlīdis uz krāsns, kur saimniece glabājusi bērnam piena podiņu, sācis dzert pienu un izlaidis atkal laukā, saģiftētu ar savu ģifti, lai tā atriebtos par notikušo netaisnību. Bērna māte pa to laiku atkal atnesusi olas un nolikusi agrākā vietā, tā ka zaltis, atgriezies atpakaļ šupulī, tūliņ ieraudzījis, ka tās ir vecā vietā. Tad zaltis atkal uzrāpies uz krāsns un tikmēr grūdis podiņu un tinies ap viņu apkārt, kamēr apgāzis podiņu un izlējis pienu, acim redzot viņš vairs negribējis, lai bērns dzertu saģiftēto pienu.