Zaltis.

2. St. Ulanowska, Lotysze lnflant Polskich, 90.

Vienam zemniekam bijis mājās zaltis, atnācis pie viņa kāds zaldāts sērst, ieraudzījis zalti un gribējis to nosist. Mājas saimnieks tam uzsaucis: "Lai Dievs pasarga! To tu nedari! Citādi man nobeigsies visi zirgi, govis, aitas, cūkas!" Zaltim bijušas olas uz plaukta, un zaldats tās paņemis un noslēpis, gribēdams redzēt, kas tad notiks. Zaltis, redzēdams, ka olu vairs nav, briesmīgi saskaities, sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm, tad uzlīdis uz krāsns un ielaidis ģifti arī ēdiena podiņos. Tad zaldāts atkal paņemis zalša olas un nolicis vecā vietā. Zaltis, aizgājis no krāsns atpakaļ, driz vien atkal ieraudzījis savas olas, tūliņ, apmierinājies, līdis pie ēdiena podiņiem, sitis tiem ar asti, griezies ap tiem apkārt un tikmēr grūstījis, kamēr izlējis saģiftēto ēdienu. Tad tik viņš apmierinājies un atgriezies atkal pie savām olām.